Aglomerācija – pilsētu saplūšana – nav biedējoša nākotnes vīzija. Tā ir realitāte, kas mūs jau ir ievilkusi savos tīklos. Kā izdzīvot urbānajā vidē, kura dzīvībai svarīgos resursus – skābekli, dzeramo ūdeni, enerģiju u. c. – tikai patērē? Apzīmējumi "dizains" un "dizainers" tradicionāli saistās ar produktu radīšanu, un daļa cilvēku tos uztver ar negāciju, proti, kā medijus, kas apkalpo patērētāju sabiedrību. Tātad bezsirdīgi tērē resursus, ražojot aizvien jaunas un jaunas lietas, zīmolus, kas ir aktuāli šodien, bet rīt, mainoties modei, papildina atkritumu kalnus. Patiesībā urbānajā nākotnes telpā dizainers kļūst par vienu no atslēgas figūrām, kura rokās ir līdzekļi, lai padarītu eksistenci tajā iespējamu.

Postulāts par dizainu kā sociālu atbildību ir pazīstams jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem, taču, pieaugot urbanizācijas ātrumam, jautājums par dizainera sociālās atbildības lomu kļūst aizvien asāks un iegūst dziļāku jēgu. Šodien produkta „nāve” nav mazāk svarīga par tā radīšanu – mēs runājam par izstrādājuma „dzīves ciklu”, kas sastāv no priekšmeta izgatavošanas, lietošanas – produkta dzīves ilguma – un utilizācijas. „Zaļā domāšana” sākas ātrāk par pašu produktu – cik tas būs ekonomisks iegādājoties un lietojot vai cik dabīgais materiāls būs tīkams cilvēka ķermenim, ergonomisks un funkcionāls. Tā sākas ar ekoloģisku ražošanas procesu – minimālu enerģijas patēriņu, minimālu materiālu, īpaši dabisko materiālu patēriņu, minimālu kaitējumu dabai un piesārņojumu; ne tikai pēc produkta „nāves” otrreiz pārstrādājamu, bet jau pārstrādātu izejvielu lietošanu. Dizainers atvadās no zvaigznes statusa – katra no šīm dimensijām ir komplicēta izpētes joma, kas prasa komandas darbu radīšanas procesā. Un šajā procesā sociālo atbildību uzņemas ne tikai dizainers, bet arī lietotājs, kurš, domājot par rītdienu, izvēlas ekoloģiskus produktus, šķiro atkritumus utt. Kolektīvā atbildība, īpaši ņemot vērā padomju vēstures piemēru, var izklausīties ja ne pēc blefa, tad vismaz pēc utopijas. Tomēr skandināvi ar savu paraugu „dizainu kā sociālu atbildību” ir pierādījuši par iespējamu.

Ilze Martinsone