5. jūnijā Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija (LKNVOA) rīkoja semināru “Kultūra un krīze – risinājumi”, kuru vadīja teātra zinātnieks un kultūras analītiķis Dr. Dragans Klaičs (Dragan Klaic). Semināru apmeklēja 22 dalībnieki – kultūras nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji, kas bija šī semināra galvenā mērķauditorija, kā arī Liepājas domes, Valmieras rajona padomes un Kultūras ministrijas pārstāvji.

Semināra mērķis bija veidot vienotu platformu kultūras aizstāvēšanai (advocacy), raugoties, kā palielināt kultūras organizāciju ilgtspēju globalizācijas un aktuālās ekonomiskās krīzes spiediena apstākļos.

Raksturojot globālās ekonomiskās krīzes cēloņus un sekas, Dragans Klaičs nonāk pie secinājuma, ka ir pienācis neoliberālās ideoloģijas gals, taču par kapitālisma galu runāt būtu pāragri. Jautājums ir – kāda būs šīs krīzes sociālā cena un kāda veida kapitālisms dominēs nākotnē?

Parādās centieni izslēgt kultūru no valsts finansēto jomu loka. Taču, ja kultūra tiktu atstāta vienīgi tirgus ekonomikai, tad tikai daži kultūras produkti spētu izdzīvot un nebūtu iespējama kultūras dažādība (diversity), turklāt visus nacionālos tirgus strauji pārņemtu lēta globālā produkcija, kā tas jau ir citās ekonomikas nozarēs.

Diemžēl notikumu attīstība ne tikai Latvijā, bet arī citur Austrum- un Centrāleiropas valstīs norāda uz visai bēdīga scenārija iespējamību kultūras institucionālajā segmentā: samazinoties finansējumam, valsts un pašvaldību institūcijas krasi samazina programmas un pieejamību (saīsina darba laikus u.tml.) un paliek nosacītā izdzīvošanas režīmā (uztur infrastruktūru un maksā nelielas algas darbiniekiem). Tas var radīt pamatotu sabiedrības neizpratni par kultūras finansēšanas jēgu, ja reiz šīs institūcijas vairs tikpat kā neveic savas funkcijas un nepiedāvā sabiedrībai savus pakalpojumus. Tas, savukārt, var novest pie vēl lielākiem samazinājumiem kultūrai atvēlētajos budžetos un nopietni apdraudēt kultūras finansēšanas leģitimitāti sabiedrības apziņā turpmāk.

Patlaban visapdraudētākais ir jau tā trauslais kultūras nevalstiskais sektors. Pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā tas pakāpeniski nostiprinājās, ar salīdzinoši nelielu finansējumu efektīvi veicot būtiskas funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Valsts un pašvaldību finansējuma straujš sarukums, biļešu ieņēmumu un auditorijas pirktspējas mazināšanās, privātā sektora jau tā nelielās līdzdalības samazināšanās – šie un citi faktori apdraud kultūras nevalstiskā sektora eksistenci. Satraucoša ir arī prognozējamā starptautisko aktivitāšu un sadarbības mazināšanās.

Vai mēs varam, pieverot acis, iedomāties, kāda būs situācija, piemēram, 2014. gadā? Dragana Klaiča vīzijā kultūrā dominēs mazās formas un tuvplāns (small scale, intimate), tai būs izteikta sociālā dimensija, tā pārstāvēs kopīgas vērtības un būs interaktīvāka, kā arī paredzams liels samazinājums starptautiskajā sadarbībā, jo tā ir dārga. Nopietni samazinājumi skars arī „lielo” „redzamo” kultūru, kultūra vairāk piemērosies pieprasījumam un cilvēku maksātspējai (downscaling), pieaugs kultūras patēriņš digitālajā vidē, bet līdz ar to aktuālāka kļūs arī nepieciešamība pēc saskarsmes mazos formātos. 

Lai stiprinātu kultūras organizāciju ilgtspēju, nepieciešams koncentrēties uz stratēģiskām izvēlēm un veidot kopīgu aizstāvības platformu (joint advocacy), iedarbojoties uz sabiedrību, medijiem un valsts pārvaldi. Aizstāvība (advocacy) nozīmē uzrunāt tos, kuriem ir atšķirīgi viedokļi.

Ar ilgtspēju jāsaprot kas vairāk par vienkāršu darbības nepārtrauktību. Starptautiski pazīstamās ilgtspējīgas attīstības līderes Grū Hārlemas Bruntlandas (Gro Harlem Brundtland) definīcija: “Ilgtspējīga attīstība ir tāda attīstība, kas apmierina tagadnes vajadzības, nekompromitējot nākotnes paaudžu spēju apmierināt viņu vajadzības.” Pasaules Dabas fonds ir nācis klajā ar šādu definīciju: “Ilgtspējīga attīstība nozīmē dzīves kvalitātes uzlabošanu, dzīvojot atbalstošo sistēmu caurlaides spēju robežās.” Šī definīcija adaptētā veidā der kultūrai: “Kultūras organizācijām ilgtspēja nozīmē iznākuma/rezultāta/produkta (output) kvalitātes un efektivitātes uzlabošanu atbalstošo sistēmu caurlaides spēju robežās saskaņā ar to vajadzībām un pārspējot cerēto.”

Lai nepieļautu bēdīgāko scenāriju īstenošanos, ir jāapvienojas un jārīkojas.
Daži no kultūras organizāciju iespējamiem stratēģiskajiem virzieniem:

* aktivizēt klātbūtni virtuālajā telpā, tādējādi paplašinot auditoriju;
* piemēroties dažādu mērķauditoriju vajadzībām un interesēm, definēt jaunas mērķauditorijas un izmantot to potenciālu;
* izpētīt kultūras un izglītības saiknes potenciālu;
* pārskatīt programmas veidošanas principus: izvairīties no gadījuma rakstura programmām, ievērot konsekvenci, saskaņotību, mērķtiecību;
* globālā un lokālā dialektika: izmantot starptautisko sadarbību kā savas organizācijas attīstības ceļu;
aizstāvības (advocacy), alianšu un partnerattiecību veidošana.

Semināra dalībnieki strādāja grupās pie stratēģiskām prioritātēm – kas ir aktuālākie risināmie īstermiņa un ilgtermiņa uzdevumi, lai veidotos vienota platforma kultūras un jo īpaši laikmetīgās kultūras un nevalstiskā sektora aizstāvībai.

Secinājumi:

* Aktīvi iesaistīt jaunus biedrus Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijā, lai paplašinātu pārstāvniecību un nostiprinātu pozīcijas.
* Veicināt reformas valsts finansējuma kultūrai piešķiršanā: atbalsts jāpiešķir aktivitāšu, rezultāta un funkciju nodrošināšanai šobrīd dominējošās automātisko subsīdiju plūsmas valsts institūcijām vietā.
* Rosināt un atbalstīt kultūras NVO veidošanos reģionos.
* Ietekmēt lēmumu pieņemšanu kultūras jautājumos pašvaldību līmenī.
* Panākt lielāku kultūras NVO ieguldījuma redzamību, apzīmējot kultūras NVO pasākumus ar vienotu zīmolu (līdzīgi kā „zaļā karotīte”), savstarpēji popularizējot cits cita aktivitātes (NVO mājas lapās, publikācijās u.c.).
* Veidot un piedāvāt kultūras programmas skolām.
* Nodrošināt regulāras Asociācijas biedru tikšanās, lai formulētu un veiktu konkrētus uzdevumus un darbotos kā aktīva kultūras un NVO aizstāvības platforma medijos, pārmaiņu iniciators (agent of change) citu kultūras organizāciju vidū un reformu veicinātājs sarunās ar Kultūras ministriju.

Iespējams, šis LKNVOA iniciētais seminārs kļūs par sākumu kādai plašākai iniciatīvai. Profesors Dragans Klaičs uzskata, ka šādu semināru sērija būtu tuvākajā laikā jārīko vēl vairākās pilsētās – Budapeštā, Prāgā, Sofijā, Zagrebā, Bratislavā, Viļņā, kur arī ir apdraudēts kultūras nevalstiskais sektors, kas pēdējo 20 gadu laikā bija izveidojies un vairāk vai mazāk nostiprinājies. 

Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija (dibināta 2007) apvieno NVO, kas aktīvi un profesionāli darbojas laikmetīgās kultūras un mākslas jomā. Asociācijas mērķi ir attīstīt un aktivizēt NVO sektoru laikmetīgās kultūras jomā, kā arī pārstāvēt kultūras NVO intereses valsts un pašvaldību kultūrpolitikā.

28.06.2009.